Beidzot pienāca ilgi gaidītās brīvdienas! Jēkabs vēlējās izgulēties un nodarboties ar savu hobiju.
Ar lielu degsmi viņš ķērās pie buru laivas pagatavošanas. Tētis pat bija atļāvis strādāt viņa darbnīcā.
Cik liela mīlestība bija ielikta darbā! Jēkabs izkrāsoja laivu sarkanā un zilā krāsā un uzvilka tai baltas buras.
Lepns par savu mazo laiviņu Jēkabs devās uz krastmalu un palaida to ūdenī.
Viņš nepamanīja bariņu zēnu, kas tuvojās un visu novēroja.
„Vai tu to pagatavoji? Mēs paņemsim un mazliet paspēlēsimies ar to.”
Pirms Jēkabs paspēja ko iebilst, viņš gulēja niedrēs. Kad Jēkabs uztrausās kājās, zēnu bariņš jau bija prom un arī laiviņas vairs nebija. Asaras valdot, viņš devās mājup.
Gāja nedēļas. Kādu dienu Jēkabs veikala skatlogā ieraudzīja savu laiviņu.
„Tēti,” iesaucās Jēkabs, „tā taču ir mana buru laiva!"
„Tu esi pārliecināts?" jautāja tēvs.
„Protams, ka esmu! Vai redzi šo zīmi priekšgalā?"
Jēkabs kopā ar tēvu iegāja veikalā un teica pārdevējai: „Tā nav jūsu laiviņa! Tā pieder man."
Jēkaba tēvs izstāstīja pārsteigtajai pārdevējai notikumu ar laiviņu.
"Savukārt pārdevēja paskaidroja, ka ir nopirkusi šo laiviņu no zēniem. Pārdevēja teica Jēkabam: „Paklau, pārdošu tev laivu par cenu, kādu es samaksāju.”
Jēkabs bija ar mieru. Par savu naudu Jēkabs izpirka laiviņu, ko bija pagatavojis ar savām rokām.
„Mazo laiviņ, tagad tu esi divkārt mana! Tu esi mana tāpēc, ka es tevi radīju, un tāpēc, ka es tevi nopirku."
„Vai arī tu divkārt piederi Dievam?” jautāja tētis.
„Kāpēc divkārt?”
„Dievs radīja cilvēku, bet cilvēks grēka dēļ aizgāja tālu prom no Dieva. Kad Jēzus nomira pie krusta, Viņš ar Savu dzīvību samaksāja, lai mēs atkal varētu piederēt Dievam.”
„Un kā lai zinu, ka divkārt piederu Dievam?”
„Lūdz, lai Jēzus paņemt prom tavu grēku un ienāk tavā dzīvē. Tad tu divkārt piederēsi Dievam.”
;