Naksnīgajās debesīs mirdzēja miljardiem zvaigžņu. Kādi vīri Babilonijā ar teleskopu novēroja zvaigžņoto debesjumu.

„Paskaties, jauna zvaigzne! Tāda vēl nekad nav bijusi.”
„Tev taisnība. Pēkšņi parādījusies jauna zvaigzne. Ko gan tas nozīmē?”

Šie gudrie vīri daudz zināja par astronomiju. Lai rastu atbildi, viņi pētīja zīmes akmens plāksnēs un garajos rakstu ruļļus.
„Te nu tas ir! Zvaigzne ir zīme, ka ir piedzimis ebreju ķēniņš.”

„Ļoti īpašs ķēniņš! Jāiet uzmeklēt viņu un pielūgt. Viņam vajadzētu būt arī mūsu ķēniņam.”

Bija piedzimis Jēzus, mūžīgais Ķēniņš.
Vispirms Dievs pavēstīja to ganiem, pēc tam gudrajiem Babilonijā.

Gudrie vīri salika somās dāvanas un, apseglojuši kamieļus, devās ceļā. Attālums bija liels - vairāk nekā 620 jūdžu.

Ceļot nācās mēnešiem ilgi. Taču Jēzus viņiem bija tik svarīgs. Vīri gribēja pielūgt Viņu un visiem apliecināt, ka atzīst Viņu kā savas dzīves Valdnieku.

Vai tu šajos Ziemsvētkos rīkosies tāpat? Vai vēlies, lai Viņš būtu arī tavs Kungs un Glābējs?

Noguruši gudrie vīri beidzot sasniedza lielo Jeruzālemi.
„Kur ir jaundzimušais Ķēniņš? Mēs esam redzējuši Viņa zvaigzni un ieradušies Viņu pielūgt.”

Neviens viņiem nesniedza atbildi. Cilvēki bija šokēti un turpināja savas gaitas. Visvairāk šokēts bija ķēniņš Hērods. Šis briesmīgais ķēniņš, kura priekšā visi drebēja, baidījās zaudēt savu troni. Viņš žigli atsauca rakstu mācītājus pie sevis. „Vai jūs zināt, kur dzims šis ķēniņš?”

„Protams, zinām. Esam pētījuši Dieva Vārdu. Ķēniņš nāks no Bētlemes.”
Šie vārdi kā zobens iedūrās Hēroda sirdī. Taču viņš nevienam neizrādīja savas bailes. Viņš uzrunāja vīrus no Babilonijas:

„Ejiet uz Bētlemi un sameklējiet bērnu. Kad esat viņu atraduši, atgriezieties pateikt man, jo es arī gribu viņu pielūgt.”
Gudrie vīri devās prom no Jeruzālemes.